bootstrap slideshow





Attiecības un COVID 19




Publicēts "Patiesā Dzīve", 2020.5.06.



Andris Bernāts 



Vai Covid – 19 veicina šķiršanos? 


Pandēmijas laikā iezīmējās kāds paradokss: agrāk ne viens vien apgalvoja, ka daudz jāstrādā un trūkst laika ģimenei, bet – kad izolācijā to vien varēja darīt, kā sēdēt mājās un visu laiku veltīt ģimenei, atkal bija slikti. Atskanēja runas, ka dzīvesbiedrs pa šo laiku ir tā piegriezies, ka viņu negribas ne redzēt. Par to, kā karantīnas režīms ietekmē cilvēku attiecības, stāsta psihoterapeits Gatis Bušs.  




„Iespējams, sākumā daudzi nodomāja, cik tas ir skaisti un jauki, ka uz darbu vairs nav jāiet un beidzot varam būt visi kopā. Tikai vēlāk atskārta, cik svarīgi tomēr ir nebūt nemitīgi kopā,” teic Gatis Bušs. „Civēki saprata, ka tas nemaz nav slikti, ka jāiet uz darbu un nav jāatrodas visu laiku visiem vienā dzīvoklī.”

Psihoterapeits norāda, ka izolācijas laikā daudzi atklāja, ka viņiem pēkšņi kļuvis par šauru. „Ziņās vēstīja, ka ģimenēs palielinājusies vardarbība. Starp citu, agresiju uzrāda pētījumi ar pērtiķiem. Ja viņus saliek vienā slēgtā telpā, viņi nepārtraukti plēšas savā starpā. Iespējams, cilvēkiem nepatīk, ja viņus salīdzina ar pērtiķiem, tomēr nekur tālu no neesam aizgājuši. Arī cilvēki kļūst agresīvi, kad viņi nokļūst slēgtā telpā. Agresija ģimenēs - tas ir stāsts, ka cilvēkiem ir par šauru, viņi ir pārāk tuvu viens otram. Jāteic, Latvijā vēl bija ļoti maigs izolēšanās režīms, nebija tik traki kā, piemēram, Itālijā, Spānijā, Francijā vai Beļģijā, kur cilvēki vispār netika ārā no mājas.”


  


Ceļš uz sevi 


Vienmēr visu var pagriezt otrādi. Var taču teikt, ka tas ir lieliski, ka bija tāds izolācijas režīms. Cilvēki bija spiesti pārbaudīt savas attiecības, atklāt vājās vietas un tās novērst. 

Jā. Tas bija kaut kas nebijis, jebkura jauna situācija ir izaicinājums attiecībām. Ar ikvienu izaicinājumu mums jāmācās tikt galā. 


To, ka cilvēkam vajadzīga privātā telpa, mēs zinājām vēl pirms Covid – 19. Gadās, cilvēki stundām ilgi plunčājas vannā, jo tā ir iespēja pabūt vienam.

Var gulēt vannā, var doties pastaigā. Normālā dzīvē cilvēkam, atrodoties darbā, dota iespēja atpūsties no partnerattiecībām, savukārt karantīnas laikā viņam jāmeklē kāds stūris, kur nolīst, lai neviens viņu netraucētu. Arī attiecības var būt daudz. Kas par daudz, tas par skādi.  

Agrāk daudziem ierastais ģimenes modelis bija tāds, ka darbadienās katrs bija atsevišķi, bet brīvdienās – visi kopā. Tagad ierastā situācija ir izmainījusies, daudzi ir kopā arī darbadienās. Un tas nozīmē, ka brīvdienās nav obligāti būt visiem kopā. Tas nepavisam nav stāsts, ka būtu sliktas attiecības. Var taču visādi. 


Kā prognozējat – vai Latvijā gaidāms šķiršanās vilnis? 

Kā liecina statistika, Latvijā bieži šķiras arī bez izolācijas režīma. Katra otrā laulība tiek šķirta. Iespējams, statistika tiks papildināta ar jauniem šķiršanās gadījumiem. Kā tas izvērsīsies turpmāk, es nezinu. 


Kas notiek ar cilvēkiem, kad viņi ir spiesti ilgstoši uzturēties vienā telpā? Labāk atklājas, kas viņi patiesībā ir? 

Attiecībās atklājas jaunas šķautnes. Jaunā situācijā cilvēks reaģē pavisam citādāk nekā agrāk. Piemēram, agrāk viens no partneriem uz daudz ko pievēra acis un otram neaizrādīja. Taču laikā, kad abi spiesti būt kopā 24 stundas diennaktī, uz daudz ko vairs nav iespējas pievērt acis. Atklājas aspekti, kas vienkārši duras acīs, tos nav iespējams ignorēt. Rodas konflikti. Var gadīties, izolācijas laikā uzpeld augšā tie cilvēka rakstura aspekti, kas ikdienā bija nobāzti kaut kur apakšā. Agrāk tas viss bija mazās devās un neuzkrītoši, bet karantīnā – stipri vairāk un kaitinoši. 


Cilvēki ir dažādi. Viens grib dzīvot ciešā apskāvienā, otrs – distancēti.  

Tās ir pāra rotaļas. Nepieciešamība pēc tuvības vai distancētības abiem ir samērā līdzīga, tikai izpausmes var būt atšķirīgas. Šeit jāpiemin klasiskais piemērs par vistu, kas bēg no gaiļa un skatās atpakaļ. Viņa skatās, lai neaizbēgtu pārāk tālu. Gailim jāpaspēj viņu noķert. Šis princips darbojas arī pāra attiecībās. Kad pāris ir kopā, distance samazinās. Distanci var viegli atgūt ar kādu konfliktu vai izrādītu nepatiku. Distance faktiski ir nepieciešama abiem, tikai viens par to cīnās savādāk. 


Vai stāsts nav par to, cik ļoti mēs esam nemierīgi un satraukti? Ja mēs būtu relaksēti, nebūtu nekādu problēmu pasēdēt dzīvoklī arī ilgāku laiku. Jo nemierīgāks prāts, jo grūtāk nosēdēt uz vietas. 

Jā. Piemēram, pirms izolēšanās režīma, kad bija normāla dzīve, partneri savstarpēju distanci nodrošināja ar dažādām atrakcijām. Viņi devās izklaidēs, kaut kur gāja, kaut kur brauca un kaut ko darīja. Bieži vien šādas izklaides nemaz nav īsta kopā būšana – viņi tiekas ar citiem cilvēkiem un kaut ko dara. Pat sēžot kopā ķinītī, pāris bieži vien nav kopā. Taču karantīnas režīmā, kad pa īstam jābūt kopā, cilvēki nemaz nezina, ko iesākt. Parasti tiek runāts par trešajām lietām - par politiku, kaimiņiem, bērniem. Taču tās nav sarunas par tevi un mani. Tagad, protams, var runāt un šausmināties par Covid - 19. Bet cik ilgi šausmināsies? Pienāk brīdis, kad jāsāk meklēt ceļš uz sevi. Vai nu mēs atrodam šo ceļu, vai neatrodam.  




Dzīvot ilgi un laimīgi 


Vai nav tā, ka cilvēki, kas bez problēmām spēj būt vienatnē, spēj to darīt arī divatā?  

Varbūt tas izklausīsies dīvaini, bet, manuprāt, cilvēki saiet kopā tāpēc, ka viņiem ir defekti. Cilvēks nav pilnvērtīgs, viņam kaut kā trūkst, tāpēc viņam vajadzīgs blakus otrs cilvēks. Tie, kas var būt vieni paši, tiem bieži vien nekādu attiecību nevajag. Var teikt, ka satiekas divi nepilnīgie un kopdzīvē tās nepilnības nāk ārā. 


Tātad kopdzīve ir kā kooperatīvs? Tēlaini izsakoties, man ir zirgs, bet

nav arkla. Un tāpēc vajag otru, kam ir arkls.

Tieši tā. Ja man ir zirgs un arkls, priekš kam nav vajag citu? 


Varbūt tāds ir attiecību ideālais modelis? Kad ikviens ir pašpietiekams un nav atkarīgs no otra, kad var brīvi rotaļāties. 

Tas, ko jūs uzbūrāt, izklausās ļoti skaisti. Tādi piemēri ir jauki, bet reizēm tie nav realizējami – tad tie ir tukši ziedi. Tā ir skaista bilde, bet tā neuzrunā. Tas ir pārāk skaisti, lai būtu īstenība. 


Vai uz to nevajag tiekties? Jo cilvēks pašpietiekamāks, jo mazāk prasību un pretenziju pret citiem. Līdz ar to mazāk konfliktu un skandālu. 

Pilnīgi piekrītu. Tikai ir viena problēma – to pašpietiekamību veikalā nevar nopirkt. Ja reiz esmu nepašpietiekams un arī izvēlētais partneris nav galīgi pašpietiekams, mums nekas cits neatliek kā dzīvot tādiem, kādi esam. Vien jāatrod veids, kā mēs ar to savu nepašpietiekamību varam tikt galā.  


Izolācijas laiks atklāja vēl kādu problēmu – pastiprinātu alkohola lietošanu. 

Kad automašīnai noņem bremzes, tā kļūst bīstama. Tas pats attiecas uz cilvēkiem, kad alkohola reibumā pazūd bremžu. Tas ir jautājums, kā ļaudis risina savas problēmas. Starp citu, alkohols un tā lietošana – tā ir tēma, par ko partneri var nepārtraukti kasīties un šo problēmu nevar atrisināt. Alkohols bija, ir un būs. Alkohola lietošana var būt arī veids, kā cilvēks atklāti nodemonstrē savu gribu. Iespējams, citās jomās viņš nav tik izlēmīgs, tāpēc savas tiesības realizē, lietojot alkoholu. Es gribu un dzeršu. Man ir tādas tiesības.  


Vai izolācijas laikam ir arī pozitīvi aspekti? 

Neapšaubāmi. Ļaudis atrod jaunus veidus, kā strādāt un pelnīt. Cilvēki kļūst radoši.

Arī partneru attiecībās iespējami ieguvumi. Ja izolācijas laikā pāris piedzīvojis grūtu un smagu periodu, no kura tikuši ārā, viņi var nokļūt jaunā attiecību līmenī. Un tad – kā lasām pasakās - var dzīvot ilgi un laimīgi. Cilvēkam ir vajadzīgas grūtības - it sevišķi tādas, kuras ir atrisināmas. 


Ko jūs ieteiktu pāriem, kas piedzīvo grūtības? 

Es ieteiktu runāt. Daudz runāt. Runāt par to, kā viņi jūtas un ko vēlas. Pēc kā viņi ilgojas. Cilvēkiem ir jārunā, lai viņi viens otru labāk iepazītu. Var gadīties, pirms Covid – 19 kādam šķita, ka viņš par savu partneri zinu visu, bet izrādījās, ka tomēr nē. Jaunā situācijā atklājās jauni un agrāk nezināmi aspekti. 


Ja partneri ir noguruši, varbūt ieteicams paņemt brīvdienas vienam no otra? 

Jā. To var darīt. Tikai nevajag to realizēt piespiedu kārtā, kad viens no partneriem uzsit ar dūri galdā un paziņo, ka tagad būs brīvdienas. Tam jābūt pāra kopīgam lēmumam. 


Šķietams paradokss, ka reizēm pāri notur kopā distance. Toties - kad sāk dzīvot kopā, drīz vien šķiras. 

Tā mēdz būt. Nav universāla risinājuma visiem. Tādi gadījumi tikai apliecina, ka vieniem der distance, bet citiem – neder. Ja pāris, kas nedzīvo kopā, jūtas labi, viss ir kārtībā. 





Bailes un masu panika 

Zinu sievieti, kura savā dzīvoklī dzīvo nevis ar dzīvesbiedru, bet ar sešiem suņiem. Viņai neviena karantīna nav par smagu. 

Dzīvnieks nodrošina dzīvas radības tuvuma sajūtu. It sevišķi suns, mazāk – kaķis. Parasti ir tā, ka suns dievina savu saimnieku, viņš ir vislabākais cilvēks pasaulē. Ar suni ir drošāk nekā ar cilvēku. Suns nemelo un nenodod, viņš ir absolūti uzticīgs. Tāpēc gadās, ka viens otrs izvēlas dzīvot kopā ar suņiem, nevis cilvēkiem. Uz suni var paļauties, viņš nekad nepagriezīs muguru un neaizies projām. Savukārt par otru cilvēku mēs neesam tik droši. 


Vai suns nav kaut kas tāds, ar ko cilvēks aizlāpa savu nepašpietiekamību?  

Var teikt arī tā. Es gan nedomāju, ka pašpietiekamība būtu kaut kas tāds, pēc kā mums visiem būtu jātiecas. Cilvēks ir tāds, kāds viņš ir. Ja viņam vajag suni, lai ir suns. 

Cilvēks tomēr ir bara dzīvnieks, bars – tā ir vide, kurā cilvēks dzīvo. Ja kāds jūtas ļoti pašpietiekams, var iet projām no bara. 



Pandēmija labi atklāja, cik ļoti mēs esam pakļauti bailēm. Tas ir labi vai slikti, ka mēs tik ļoti baidāmies?  

Pandēmijas laikā it sevišķi aktivizējās eksistenciālās bailes par savu dzīvību. Daudzi aizdomājās, ka tiešām var saslimt un nokļūt slimnīcā. Un, iespējams, nepalīdzēs nekādas plaušu ventilēšanas sistēmas. Ventilēs, ventilēs, bet nedaventilēs un būs jāmirst nost. Baidīties – tas nav slikti. Ja nebūtu baiļu, nebūtu iespējami nekādi izolēšanās pasākumi. Tiem, kam nav baiļu, tie jau sen ir nositušies, noslīkuši un citādi gājuši bojā. Bailes ir vajadzīgas, lai cilvēks izdzīvotu. 


Vai pasauli nepārņēma masu panika? 

Sākumā bija lielas bailes, jo neviens īsti nezināja, kas tas vispār ir. Tikai vēlāk, kad sāka krāties informācija, baiļu kļuva mazāk. Cilvēkus vienmēr biedē kaut kas jauns un nezināms. Ar to jātiek galā. Tas ir tāpat kā ar karavīru karā. Sākumā viņš pieliecas pie katras spindzošas lodes, bet vēlāk pierod un labi zina, kad vajag un kad nevajag liekties. Šajā gadījumā vislabākās zāles pret paniku ir informētība, un Latvijā ļaudis tika ļoti labi informēti. Šeit nebija tik lielas panikas kā vienā otrā Eiropas valstī, kur veikalus izpirka pilnīgi tukšus. Turklāt Latvijā cilvēki ir ar pieredzi - mēs jau esam pārdzīvojuši vairākas krīzes. Savukārt Rietumos daudziem šādas pieredzes nav. 


Covid – 19 ir radījis milzīgas finansiālas problēmas.  

Pandēmijas laikā atklājās kāda unikāla lieta. Lielākā daļa pasaules valstu skaidri nodemonstrēja, ka beidzot cilvēks ir svarīgāks par ekonomiku. Un tieši tāpēc ekonomiku aiztaisīja ciet. Agrāk tas nebūtu bijis iespējams. Tas nozīmē, ka cilvēka vērtība ir augusi, un tas ir milzīgs sasniegums. Protams, būs sekas, būs zaudējumi. Iespējams, daudziem vajadzēs atrast jaunu nodarbošanos - būs jākustas un jāmācās darīt jaunas lietas.  


Vai mums – lai labāk pārdzīvotu pandēmiju - vajag vairāk telpas? 

Iespējams, kādam vajag savu istabu, bet citam - nevajag. Skaidrs, ja divās istabās dzīvo četri cilvēki, katram savu istabu nedabūt. Tas gan nenozīmē dzīves beigas. 

Lai cilvēks pabūtu viens, nav obligāti jābūt savai istabai. Var taču aiziet pastaigāties. Vai uzlikt austiņas un paklausīties mūziku. Tikai svarīgi, lai tas viss notiek ar savstarpēju vienošanos. Nevis tā – ka es uzlieku austiņas, bet partneris tās rauj man nost. Tas neiet krastā. Par to ir jārunā, bet cilvēki nav pieraduši par to runāt. Es ceru, kas šis laiks mums sniegs kādu ieguvumu - cilvēki iemācīsies vairāk komunicēt un stāstīt par savām nepieciešamībām. Ja man tiešām tas otrs cilvēks ir svarīgs, kāpēc lai es nerespektētu viņa vajadzības? Un tad, kad tas notiks - kad sāksim respektēt otra vajadzības, mēs dzīvosim daudz saskanīgāk. 





Kad jāmet šķīvis pret sienu 


Izolācijas laiks atklāja, ka ilgi būt kopā – tas nemaz nav viegli. 

Jau agrāk Amerikā bija pētījums, cik daudz laika pāris pavada kopā. Tās bija divas vai trīs minūtes dienā. Protams, fiziski viņi bija kopā vairāk nekā trīs minūtes, bet tā – pa īstam - nebija. 


Ko tas nozīmē – pa īstam būt kopā? 

 Vislabāk to var redzēt, kad cilvēki ir iemīlējušies. Viņi stundām var runāt un stāstīt par sevi. Tā ir īsta kopā būšana. Tas gan nenozīmē, ka pēc divdesmit laulībā pavadītiem gadiem to visu vajag atkārtot un stāstīt vienu un to pašu.  

Pa īstam mēs esam kopā, kad es stāstu par sevi un uzklausu otru. Turklāt mēs labi dzirdam, ko mēs viens otram stāstām. Uzklausām ar patiesu interesi. Taču interese var rasties, ja es stāstu kaut ko jaunu, nevis atkārtojos. Man jāatveras. Tā parasti dara iemīlējušies cilvēki - viņi atveras un atklājas otram. Tas ir interesanti. 



Izolācijas laiks vienam otram liedza iespēju turpināt jau agrāk iesāktās ārpuslaulības attiecības, un, tas protams, vairoja tikai spriedzi. Jūsuprāt, cik apsveicami ir mēģinājumi saglābt laulību ar ārpuslaulību attiecībām?  

Es neesmu mācītājs, lai pateiktu, ka tas ir labi vai slikti. Ja cilvēki tā dara, skaidrs, ka viņiem tā patīk. Savā veidā – arī tas ir problēmas risinājums. Tomēr neviens no risinājumiem nav perfekts, katram risinājums ir savi pozitīvie un negatīvie aspekti. Katram pašam jāizlemj, ko viņš īsti grib. Ir dažādi risinājumi situācijai, piemēram, var skaļi aizcirst durvis un aiziet pastaigāties. Var aizskriet pie mīļākā vai mīļākās. Svarīgi tomēr saprast, ko es ar tiem risinājumiem gribu pateikt. Visbiežāk notiek tā, ka partneris tomēr nesaprot, ko esmu gribējis pavēstīt. 


Kopdzīvē mēs parasti kaut ko gaidām no otra. Varbūt nemaz nevajag gaidīt, lai nebūtu vilšanās? 

Lai kāds pamēģina negaidīt, tas nav iespējams. Tikai miroņi neko negaida. Tas ir dabiski – kaut ko gaidīt no otra. Mēs vienmēr kaut ko gaidām. Ejot uz eksāmenu, mēs gaidām, ka patrāpīsies veiksmīga biļete, bet, braucot ar autobusu, mēs gaidām, ka mums nepieķersies vīruss. Mēs visu laiku kaut ko gaidām un kā var neko negaidīt no partnera? 

Viskonstruktīvākais ir risinājums, ka mēs partnerim izstāstām savas gaidas, lai viņš zina, ko mēs īsti gribam. Nevis klusībā gaidām un skatāmies – piepildās vai nepiepildās. Un tad vēl izdarām aplamus secinājumus: „Ja piepildās – mīl mani, ja nepiepildās – nemīl mani.” Ja gaidas ir reālistiskas un otram saprotamas, tās iespējams piepildīt. Taču gaidas var būt arī kosmiski netveramas un nepiepildāmas, piemēram, aizej tur, nezin kur, atnes to nezin ko. Tādā gadījuma cilvēkam pašam jāuzņemas atbildība par savām nerealizētām gaidām.


Teicāt, ka cilvēkam nepieciešamas grūtības. Kāpēc? Mēs taču bēgam no grūtībām.  

Iespējams, biologi mani apstrīdēs, bet man šobrīd nāk prātā kāds nostāsts par lenteni. Senos laikos lentenis bija parasts tārpiņš ar actiņām un kājiņām, viņš staigāja pa zemi un meklēja barību. Ja neatrada, jutās noskumis. Ja atrada, bija priecīgs. Kādā jaukā dienā viņš ielīda kāda siltasiņu dzīvnieka vēderā un nopriecājās – te, nu gan ir paradīze! Pilns ar ēdieniem! Šodien lentenis ir pavisam truls dzīvnieks ar lielu muti un vairošanās orgānu. Un vēl viņam ir spēja pieķerties pie zarnām, lai viņu neizkakā ārā. Tas arī viss. Viņam nav nekādu grūtību. 

Ir divu veidu mūļi – skaistumam un darbam. Kad pēc nāves abiem uztaisa sekciju, atklājas, ka darba mūlim ir ievērojami lielākas smadzenes nekā skaistuma mūlim. Strādājot viņš domā un attīstās. Tāpat notiek ar cilvēku – grūtības viņu attīsta.

Tikai svarīgi, lai grūtības nebūtu milzīgas – lai tās mūs neapēd un neiznīcina. 


Tad jau labums ir arī no smagām un konfliktējošām attiecībām. Mēs kaut ko iemācāmies. 

Jā. Runājot vispārīgi, konflikts virza cilvēci uz priekšu. Konflikts un neapmierinātība – tā ir lietas, kuras mums liek kustēties uz priekšu. Konflikts nozīmē, ka cilvēks vēl nav miris, viņam kaut ko vajag. Tas nav slikti, ka ir konflikts. Arī bizness attīstās, kad ir konflikti, konkurence un grūtības. Pavisam cits stāsts, kā šie konflikti tiek risināti. Mēdz būt arī nekonstruktīvi risinājumi, piemēram, ar kaušanos, apsaukāšanos un pazemošanu. 


Strīda laikā mest šķīvi pret sienu – tas ir labi vai slikti?  

Es nebūšu īstais cilvēks, kas spēs sniegt viennozīmīgu atbildi uz šo jautājumu. Tomēr ir skaidrs – lai tas šķīvis labāk lido pret sienu nekā partnera galvu. Iespējams, tas kādā konkrētā situācijā ir vislabākais veids, kā pavēstīt partnerim, ka kaut kas nav kārtībā. Citādi viņš nesaprot. Mests šķīvis pret sienu – tā ir pavisam skaidra un nepārprotama zīme, ka ir problēma. Un – jo dārgāks šķīvis vai servīze – jo spēcīgāks pieteikums, ka kaut kas nav kārtībā. Iespējams, daļa vainas jāuzņemas arī pašam šķīvja metējam, jo viņš agrāk nav spējis konkrēto problēmu mierīgā veidā pavēstīt partnerim. Taču ir lietas, ko reizēm partneri nesaprot, un tad, iespējams, var līdzēt šķīvis pret sienu. 


Gudrās grāmatās rakstīts, ka pamatā visai neapmierinātībai, kad vainojam dzīvesbiedru, priekšnieku vai valdību, ir neapmierinātība pašam ar sevi. Iekšējo neapmierinātību mēs parasti novirzām uz ārpusi. Jūsuprāt, cik pareiza ir šāda atziņa?  

Zināmā mērā tā tiešām ir. Jebkuram pasaulē notiekošam notikumam ir neitrāla nozīme, tas vienkārši ir notikums. Taču ikviens cilvēks konkrētam notikumam pieliek klāt savu nozīmi – labu vai sliktu. Un – ja esmu pielicis kādam notikumam negatīvu nozīmi, es sāku cepties un meklēt vainīgos. Bieži vien – vainojot citus - mēs patiesībā esam neapmierināti ar sevi. Ja partneris ir tāds un šitāds, kāds man nepatīk, man jāatzīst, ka tāda bija mana izvēle. Ja visi mani partneri ir cūkas un maitas, tad, protams, vieglāk ir vainot viņus, nevis sevi par kļūdaino izvēli.