bootstrap modal form

Title with Solid Background Color

Greizsirdība

Konsultēja sistēmiskās ģimenes psihoterapijas speciālisti Ilona un
Gatis Buši.

Ieva Jātniece, žurnāls "Santa", 2022. gads
Tu, viņš un greizsirdība…

Tu piekritīsi, ka greizsirdību esam pieradušas asociēt ar
dramatiskiem un būtībā nepamatotiem Otello cienīgiem jūtu
afektiem, vai ne? Un tāpēc lielākoties no šīm jūtām kaunamies, tās
noliedzam un, dzirdot kādu vaļsirdīgi par tām stāstam, mēdzam
sacīt: «Jocīgi, ka tu tā jūties. Tu noteikti pārspīlē!». Bet nē,
neliekuļosim – šīs jūtas pazīst katrs. Un, kur ir greizsirdība, tur
vienmēr ir vērts paskatīties, kas lācītim vēderā…

Šoreiz nešķetināsim un nerunāsim par to greizsirdību, kas ir jāārstē gluži
kā nopietna saslimšana, bet par jūtām, kas savu reizi piemeklē mūs katru.
Kas ir kā signāllampiņa, kas rāda: pāra attiecībās kaut kas ir mainījies,
kaut kas grūts, bet bieži racionāli netverams ir ienācis abu starpā. Labi, ja
par to var runāt. Bet zini, kas notiek, ja pāris kādā brīdī savstarpēji sadala
nepatiesi apvainotā un greizsirža lomas? Viņi sāk piedalīties savdabīgā
spēlē, kurā tiek ārkārtīgi daudz laika pavadīts strīdos, kurā tiek kultas
emocijas, bet kas neved uz mieru un atrisinājumu. Šī spēle var turpināties
gadiem, līdz vienam apnīk vai kļūst par grūtu… Un jā, šajā stāstā piedalās
abi un tajā nekas nav tik vienkārši, kā sākotnēji izskatās.

Par greizsirdības dabu
Atkāpsimies pagātnē! Greizsirdību katra no mums ir piedzīvojusi jau
bērnībā: visbiežāk konkurējot ar brāļiem un māsām par vecāku mīlestību
un uzmanību, piedzīvojot vilšanos, ka brīžos, kad mums to ir ļoti
gribējies, tuvo cilvēku uzmanības fokuss bijis vērsts citur – uz citiem
cilvēkiem, darbu, hobijiem. Būt tuvo cilvēku saredzētai, sadzirdētai un
novērtētai – tā ir fundamentāli svarīga izjūta visas dzīves garumā. Un
greizsirdība kā reiz signalizē par to, ka noteiktas gaidas nav piepildītas.

Greizsirdības jūtas nav vieglas un nereti tās vēl sarežģītākas padara
iekšējas šaubas: vai emocijas izsaukusi tava subjektīvā kāda notikuma
interpretācija vai tām ir objektīvs pamats? Greizsirdības jūtas pavada
pretrunīgas domas, minējumi, neizpratne par notiekošo, tāpēc nav
brīnums, ka tās gribas noliegt un ieslēgt kaut kur dziļi, dziļi. Ne velti
šodien terapeiti runā par to, ka ir cilvēki, kas šīs jūtas slēpj ne tikai no
citiem, bet arī sevis… Taču kaut ko noliedzot, mēs no emocijām un jūtām
neatbrīvojamies: neapzinātas tās mūs vada un arī rada labvēlīgu augsni
psihosomatiskām saslimšanām.

Nav dūmu bez uguns
Ja pāra attiecībās parādās greizsirdības jūtas, var visai droši apgalvot: nav
dūmu bez uguns. Ir kāds iemesls, kas tās ir atraisījis. Bet nedomā, ka
greizsirdība vienmēr saistīta ar kāda trešā ienākšanu pāra attiecībās.
Savstarpējo attiecību mehānisms ir daudz sarežģītāks. «Mūsu bioloģiskā
sistēma, kas orientēta uz izdzīvošanu, ļoti daudz ko uzskaita, tostarp, arī
partnera rīcībā. Attiecībās mēs viens otru mērām. Tas izklausās
neromantiski, bet mīlestībai ir sakars ar matemātiku: pārī abi neapzināti
skaita, ko kurš dara. Ja kādam tiek mazāk, tas rada negodīguma izjūtu.
Tāpēc došanai un ņemšanai ir jābūt līdzsvarā,» uzsver psihoterapijas
speciāliste Ilona Buša.
Latviešiem populāra ir dziesma, kuras vārdi skan: «Tik dēļ jums, daiļās
dāmas, dēļ jums.» Tajā vīrietis it kā saka, ka viņam no sievietēm neko
nevajag, ka viņš ir gatavs tikai dot. Bet tā nav taisnība! «Attiecībās mēs
viens no otra vienmēr sagaidām arī kaut ko pretim. Ja sieviete šim
vīrietim nesmaidīs, viņu neatbalstīs, neizrādīs rūpes un viņiem nebūs
sekss, vīrietis vīrieša gaidas nepiepildīsies un tas ir tiešākais ceļš uz
greizsirdību,» papildina psihoterapijas speciālists Gatis Bušs.

Greizsirdība kā rituāla deja
Greizsirdībai ir vistiešākais sakars ar gaidām – tās palaidējmehānisms ir
izjūta, ka tu nesaņem cerēto. Bet kas šādās situācijās attiecībās nereti
notiek? Viens sāk pārmest, bet otrs metas pierādīt, cik daudz dara
partnera labā… Taču izrādās, ka ar to ir par maz. Un par maz ir tāpēc, ka
mēs katrs formāli varam uzskaitīt, ko paveicam otra vai visas ģimenes
labā, bet tas nenozīmē, ka mūsu darbības partneri piepilda emocionāli.
Viņā var nostiprināties izjūta – jā, otrs manā labā kaut ko dara, bet viņa

sirds ir citur: darbā, hobijos, bērnos vai pie kāda cita cilvēka. Un
greizsirdība ir klāt. Kad jūtas signalizē: es vairs nesaņemu gaidīto, ir
viegli sākt otru apsūdzēt. Visbiežāk partneris aizstāvas uzbrūkot jeb
pasludinot otru par nepateicīgu un traku. «Tu esi jukusi (jucis), visi redz,
cik daudz es tavā un ģimenes labā daru, tikai tu to nenovērtē un kaut ko
fantazē. Tu esi pilnīgi dulla (dulls), tev jāiet ārstēties!» tā partneri mēdz
sacīt tam, kurš izpauž greizsirdību. Ja šajā brīdī pāris dodas pie terapeita,
tad tieši tāds parasti ir speciālistam izvirzītais pasūtījums – lūdzu,
izārstējiet manu partneri no viņa nepamatotās un slimās greizsirdības!
«Tomēr kā veselību, tā slimību attiecībās pāris rada kopā. Un greizsirdība
visbiežāk ir stāsts par to, ka pārim ir grūtības atrast savu patieso grūtību
un ķerties pie tās risināšanas. Tad greizsirdība kļūst par tādu kā rituālo
deju, kurā piedaloties abi domā, ka risina savas attiecības. Patiesībā
ņemšanās ap greizsirdību no vienas puses viņiem ļauj kaislīgi komunicēt,
bet no otras – neuzrunāt īsto problēmu,» stāsta Ilona Buša.

Ko negribas atzīt
Greizsirdība meklē ārējus pierādījumus un nereti tos nav grūti atrast, jo
kur partneri emocionāli attālinās, tur samazinās kopā pavadītais laiks,
sarunas kļūst paviršākas un virspusējākas. Dažkārt otrs sāk mājās nākt
vēlu. Ideāla augsne dažādiem pieņēmumiem. Kad par to izskan
pārmetumi, dziļākais, bet nepateiktais jautājums ir par to: kāpēc tu negribi
būt mājās? Es tevi gaidu, bet tu nenāc… Bet aiz pārmetumiem otrs to
nedzird un aizstāvas uzbrūkot: es raujos mūsu visu dēļ, bet tu to
nenovērtē. Pāris nerunā par to, kāpēc viņiem kopā vairs nav labi.
«Attiecībās abi kaut ko būtisku nesaņem. Neviens negūst apstiprinājumu
tam, ka viņu novērtē. Abi ir skopi un abi dzīvo emocionālā pusbadā:
neviens no viņiem nesaņem to, kas tika solīts stāvot baznīcā mācītāja
priekšā,» saka Gatis Bušs. Bet solījums dziļākajā būtībā bija par to, ka
turpmākajā dzīvē jūs viens otram būsiet pirmajā vietā...

Kā tik tālu viss nonācis?
«Vienmēr svarīgs ir jautājums, kā pāris ieiet savstarpēji greizsirdīgu
attiecību musturā? Kāds ir viņu ieguvums? Daudzi teiks: «Mums tas tikai
traucē!». Bet tā nav tiesa, jo jebkura bioloģiska būtne iet tur, kur ir labāk
un vieglāk. Tāpat arī attiecībās – bieži izrādās, ka būt viens otram pirmajā

vietā, ir par grūtu,» saka Gatis Bušs. Jo nav viegli pārvarēt šķēršļus.
Dzīve mūs ierauj ritenī: ir daudz jāstrādā, lai sasniegtu mērķus. Ir jāpalīdz
vecākiem, kuri noveco. Ir jāiegulda bērnos, lai viņi izaugtu par labiem
cilvēkiem. Un tad kādā brīdī var izrādīties, ka allaž jāpagaida ir tam, kuru
solījies turēt pirmajā vietā… Kā, lai nerodas greizsirdība?
Situāciju vēl sarežģītāku padara jautājumi, kuros ir grūti būt atklātiem.
Piemēram, pārī viens jūt, ka bērnam ir pieķēries vairāk, nekā partnerim.
Tas tiek slēpts un nereti aiz uzbrukumiem otram: «Tu par maz laika
pavadi ar savu bērnu! Viņš laikam tev neko nenozīmē!» Kāda gan pēc
šādiem vārdiem vairs intimitāte un vēlme palikt divatā? «Savukārt, ja
otrs jūt greizsirdību pret bērnu, viņš to pats sev traktē kā absolūti
nepieņemamu. Kā kaut ko tādu, kas līdzinās noziegumam… Kurš to atzīs
un kā par to vispār runāt?» savstarpējo attiecību sarežģītību atklāj Gatis
Bušs.
Turklāt kā novērojuši abi terapeiti: veidot vecāku savienību nereti ir
drošāk, nekā pāra savienību, jo pirmajā ir ļoti skaidri pienākumi,
uzdevumi. Vecāki bērnā redz arī kopīgu mērķi – dot viņam visu labāko.
Tomēr parasti vienam ar to ir par maz un tad sākas greizsirdības tango...

Kāpēc greizsirdība ir laba?
«Ja mēs raugāmies filozofiski, visas grūtās emocijas, tostarp, greizsirdība
cilvēkam ir dota nevis tāpēc, lai viņu mocītu, bet gan lai izjauktu esošo
kārtību. Lai cilvēks būtu spiests kustēties un domāt kā nonākt līdz tam, lai
atkal varētu justies labi,» saka Ilona Buša. Un tas jau no katra ir atkarīgs,
ko ar šīm jūtām iesākam: tās norokam, spēlējam spēles vai esam gatavi
ieskatīties dziļāk. Ja norokam vai spēlējam spēles, pienāk brīdis, kad
greizsirdība izgaist. Kāds no pāra nogurst un aiziet vai samierinās… «Bet
samierināšanās ir pašdestruktīvs process, tā mazina cilvēka dzīves spēku
un prieku,» uzsver Ilona Buša. Savukārt Gatis Bušs papildina: «Ja vīrietis
saprot, ka, piemēram, viņa sievai bērns ir svarīgākais un viņš paliek šajās
attiecībās, viņš sevi kastrē un nolemj pelnīt naudu, lai vismaz viņiem
abiem ir labi. Viņš secina: mans laiks ir aizgājis. Bet tā ir ļoti pesimistiska
sajūta. Šeit jebkādas jūtas un vēlme piedzīvot dzīvi ir jau mirusi. Tāpēc
uzsvēršu: greizsirdība ir laba zīme, tā liecina par to, ka attiecībām vēl ir
potenciāls, tur vēl ir dzirksts un dzīvība.» Ja pāris savu problēmu nav
atrisinājis, bet ārēji ir nomierinājies, nereti tas liecina, ka ir jau par vēlu,

lai tās sakārtotu… Un tad šķiršanās var būt pat veselīgākais no
turpmākajiem scenārijiem.

Pieredzēt sevi un otru
Kad cilvēki vēl tikai meklē viens otru, viņi zina, ka attiecībās pati
svarīgākā ir mīlestība. Kad viņi attiecības izveido, viņi sāk saprast, cik
sarežģīta ir divu cilvēku kopā būšana. Tie, kam ir ilgstošu attiecību
pieredze, jau apzinās to, ka mēs nevaram vienreiz kādu jautājumu
atrisināt un cerēt, ka turpmāko kopdzīvi vienīgi baudīsim. Nāks jaunas
situācijas un atkal būs jāmeklē atbildes uz katra iekšējiem un kopīgiem
jautājumiem. Attiecībās arvien būs jauni izaicinājumi. «Mīlestība ir
milzīgs spēks, kas cilvēkiem liek vēlēties būt attiecībās, bet tās izveidojot,
top skaidrs – lai paliktu kopā, ar daudz ko būs jātiek galā. Un ja attiecību
sākumā pārī pārsvarā valda tā saucamās vieglās emocijas, tad esot ilgāku
laiku kopā, tieši grūtās emocijas kļūst par lokomotīvēm: uz tām vajadzētu
skatīties kā uz ļoti svarīgām un nepieciešamām. Jo tieši tās ved uz kaut ko
labu,» saka Ilona Buša.