Web Site Maker

Sistēmiskā pāru terapija

Biežāk uzdotie jautājumi par pāru terapiju: 


Kā tas notiek?


Te klusē, sarkst, dusmojas, strīdas un dažreiz arī raud, bet pārsvarā jau runā. Pārrunā smagās un arī ne tik smagās lietas. Galvenais - cilvēki te uzdrošinās sākt runāt par lietām, par kurām viņi ikdienā savā starpā nerunā. Un gluži tāpat kā individuālajā psihoterapijā, arī pāru terapijas ietvaros ne jau psihoterapeits būs tas, kas sakārtos un saliks Jūsu dzīvi pa plauktiņiem - tas būs jādara pašiem. Vien ceļš, pa kuru iet, tiks spilgtāk izgaismots.



Ar ko cilvēkam jārēķinās, kādus nepatīkamos jautājumus psihoterapeits var uzdot? 


Nav konkrētu jautājumu saraksts, kas būtu jāuzdod visiem klientiem. Protams, var gadīties arī kāds nepatīkams jautājums, piemēram, „Vai Jums ir bijuši ārlaulības sakari?”, „Cik bieži Jums ir sekss?” utml., bet uz tiem, ja klients nevēlas, var neatbildēt.



Par ko divi cilvēki, kas dzīvo kopā, strīdas un par ko stāsta terapijā?


Interesanti, bet visbiežāk problēma nav tajā, par ko cilvēki strīdas. Gatis Bušs: „Ja viņi strīdas par naudu, tad ne jau nauda ir pie vainas. Nauda ir tikai katalizators, kas palīdz pacelt augšā citas problēmas. Arī ja viņi strīdas par nepareizi noliktām čībām, tad, visticamāk, čībām ar konfliktu vispār nav nekāda sakara. Tieši tāpēc cilvēkiem dažkārt ir nepieciešama palīdzība no malas - lai viņi paši varētu ieraudzīt, par ko tad te vispār īsti ir runa. Jo, kad esi tajā konfliktā iekšā, tev patiešām liekas, ka jūs strīdaties par čībām vai naudu. Tā nu mēs esam uzbūvēti. Taču patiesais neapmierinātības iemesls ir tas, ka netiek apmierinātas kaut kādas manas vajadzības. Un tās nu gan katram ir savas, bet, ja gribat dzirdēt galveno - vajadzība pēc siltuma. Vai, piemēram, vajadzība pēc „mājas jūras krastā, ko viņš nevar man nodrošināt” - tā ir vajadzība? Jā. Taču zem tās slēpjas nevis māja, bet sievietes vajadzība labi izskatīties sabiedrībā un vajadzība šīs pašas sabiedrības novērtējumā. Un nabaga vīrietis, pār kura galvu krīt šīs vajadzības neizpildīšanas pārmetumi, patiesībā ne pie kā nav vainīgs… "


Kur meklēt?

Protams, nav labāka veida sava psihoterapeita atrašanai, kā vien iet un izmēģināt - pie viena, otra, trešā. Taču tas ir padārgs prieks. Savukārt draudzenes ieteiktais ne vienmēr derēs arī Jums. Tāpēc labāk sākt ar interneta resursiem un ieskatīties, piemēram, www.psihoterapija.lv, kur būs neliels apraksts par konkrēto speciālistu un pat viņa bildīte - kas, starp citu, nav mazsvarīgi, izvēloties sev piemērotāko. 

Cik bieži jāiet?

Vienotas receptes nav - kādam pārim piemērotāks šķitīs ritms reizi nedēļā, citam pietiks ar reizi divās nedēļās. Arī tas, cik ilgi nāksies apmeklēt pāru terapijas seansus, ir ļoti individuāli. Katrā ziņā, ātrāk kā pēc 10 reizēm lielus uzlabojumus gaidīt nevajadzētu.


Kā pārliecināt un sagatavot partneri tam, ka vajadzētu doties pie ģimenes terapeita?


Partneris jau nav kaķis, kam ar viltu sinepes jādabū iekšā. Viņš arī ir domājošs cilvēks, kas kaut ko grib, kaut ko negrib. Mazus bērnus baida ar policistiem, lielos reizēm ar psihoterapiju. Psihoterapija nav un nevar būt sods, tajā ir iespējams kaut ko panākt, tad ja cilvēks pats to vēlas.



Vai pāru terapijas apmeklējumu ierosinātāja parasti ir sieviete?


Nē, tas ir tikai stereotips. Gatis Bušs: „Par to man ir viens labs stāsts. Reiz kāda sieviete man izmisusi stāsta, cik viņai slikta dzīve, jo vīrs ir tāds un šitāds, un interesē arī viņu tikai dzelži un zemes lietas, bet ne abu savstarpējās attiecības.  Es nedroši ieminos, ka varbūt viņa var atnākt kopā ar vīru un visi kopā pārrunāsim šo situāciju, viņa iesaucas: „Nē, nekad - viņš taču nemūžam nepiekritīs kam tādam!” Pēc kāda laika atnāk pie manis vīrietis un stāsta, ka visa viņa dzīve ir galīgi garām un sieva arī tik pa gaisu, pa gaisu… Es bikli ieminos, ka derētu sievu atvest un parunāt, bet pretojas, ka viņa taču nenāktu. Protams, pēc kāda laika konstatēju, ka abi ir viens pāris…”

Tāpat stereotips ir arī tas, ka sievietes runā vairāk un vispār ir atklātākas. Lai gan tas, kas runā vairāk, ne vienmēr arī pastāsta vairāk.

Daudziem pāriem saruna te ir tikai ievads daudz garākām sarunām, kas turpinās mājās. Un ir pāri, kuriem saruna šeit arī beidzas. Katrā ziņā - pāru terapijas lielākais mērķis ir palīdzēt šiem cilvēkiem sākt savā starpā runāt un lai viņiem šeit vairs nebūtu jānāk.

Starp citu - ne vienmēr tas, ka mājās vēlreiz nepārrunājat seansā skartos jautājumus, liecina, ka par tiem nedomājat. Psihoterapeita kabinetā iesāktais darbs turpinās jebkurā gadījumā, arī klusējot.


Cik liela nozīme pāra attiecību krīzē ir seksuālajām attiecībām?

Nav nekāds noslēpums, ka seksuālas problēmas visbiežāk sākas galvā, nevis tur, lejā. „Līdz šim neesmu saticis nevienu pāri, kur tieši sekss būtu tas cēlonis, kāpēc kaut kas ir vai nav. Sekss - tā ir tikai viena redzama un visnotaļ izmērāma lieta, uz kuru daudz kas tiek norakstīts. Bet, lai arī cilvēki atnākot bieži vien min seksu kā pirmo iemeslu, kāpēc viņu attiecības ir sašķobījušās, tas nekad nav galvenais iemesls. Man, personīgi, ļoti patīk teiciens „Tas, kas starp mums notiek dienā, tas pats turpinās arī naktī”. Un, ja naktī kaut kas nenotiek, tad acīmredzot tas nenotiek arī dienā. Tāpēc nevienu savu klientu līdz šim vēl pie seksopatologa neesmu nosūtījis,” atklāj Gatis Bušs.


Kāpēc rodas neapmierinātība vienam ar otru?


Tāpēc, ka partneri nespēj par savām neapmierinātajām vajadzībām runāt. Un tāpēc, ka ir tik grūti aiziet tur - nezin kur, un atnest to - nezin ko.


Vai cauri grūtībām iziet jebkurš pāris? Un vai tiešām eksistē gada, divu, trīs un septiņu gadu krīzes?

Gatis Bušs: „Par tiem gadiem es nezinu - ja kāds tur atrod likumsakarības, tad jau varbūt tās arī ir. Bet tas, ka jebkuram pārim, kopā dzīvojot, ir grūtības - noteikti. Atceros, reiz kāds kolēģis pēc darba ar pāri man atstāstīja vīra teikto: „Redziet kopā dzīvot ir grūtāk, bet interesantāk un vienam dzīvot ir interesantāk, bet grūtāk…”. ”

 

Kāds ir labākais un produktīvākais variants kā tālāk uzvesties mājās - runāt par seansā pārrunāto vai nerunāt? Un vai tādas sarunas „bez pieskatīšanas” nevar izrādīties bīstamas?

Tas ir stipri individuāli. Ir cilvēki, kas pārrunā, ir citi, kas to nedara. Domājam, ka te nav pareizās atbildes.


Cik bieži cilvēki pārtrauc uzsākto terapiju? Un kāpēc?


Ne visi cilvēki ir gatavi terapijai. Terapija ir ilgstošs darbs. Citreiz cilvēku gaidas ir visai nereālistiskas, cilvēki gaida brīnumus, gaida, ka kāds viņu vietā kaut ko izdomās, pateiks. Kad tas nenotiek, ir vilšanās un, iespējams, terapijas pārtraukšana.

 

Vai ir jābūt gataviem kādiem psihoterapijas posmiem, piemēram, pēc apmēram tik un tik seansiem sākt izjust lielu nepatiku pret partneri, vilties viņā, ieraudzīt pavisam citādu? Bet varbūt kāds sāk izjust naidu un nepatiku pret terapeitu?


Neko tādu konkrēti paredzēt nevar, bet terapijas gaitā visticamāk mēs iegūstam jaunus skatu punktus, ne vienmēr sliktākus. Nav unikālu, visām slimībām piemērotu zāļu, nav visiem piemērotu terapeitu. Terapija ir tā vieta, kur arī var runāt par savu nepatiku, pat pret terapeitu.



Ko pāri vēlas uzlabot un kādu dzīves ceļu iet?


Izrādās, vēlmes ir visai atšķirīgas. Citi grib iet uz laimīgām un klusām vecumdienām, citi uz šķiršanos. Jā, nereti pie psihoterapeita dodas ar mērķi izšķirties. Pat tie, kas formāli jau ir izšķīrušies. Ir ārkārtīgi daudz neveiksmīgi šķirtu laulību. Kas ir neveiksmīgi šķirta laulība? Formāli cilvēki ir izšķīrušies, bet faktiski neviena no kopdzīves laikā samilzušajām problēmām nav atrisināta. Ir tikai viens atrisināts jautājums - viņi vairs nav vīrs un sieva. Viss pārējais kā smags akmens turpina velties līdzi.

Gatis Bušs: „Es domāju, ka nav pareizā un nepareizā ceļa. Nu, nav! Ne vienmēr ir labi, ja cilvēki paliek kopā. Un ne vienmēr ir labi, ja viņi izšķiras. Ziniet, pie manis reiz bija atnācis tāds pilnīgi vienkāršs cilvēks, pēc profesijas celtnieks, un teica: „Tas cilvēks gan ir tāda jocīga būtne - viņam vajag nevis tā, kā ir pareizi, bet tā, kā viņš grib. Un tikai tad viņš ir apmierināts.” Mana pārliecība ir, ka svarīgākais ir nevis domāt, kā būtu pareizi vai nepareizi - izšķirties vai palikt kopā - bet gan tas, lai šie cilvēks vēlāk justos apmierināti ar to, kas ir izdarīts. Jo apmierināti cilvēki nepavadīs desmitiem savas dzīves gadu apspriezdami, ka toreiz spēra nepareizu soli un nerakstīs memuārus ar nosaukumu „Kā tas nelietis sabojāja manu mūžu”. Apmierināti cilvēki dzīvos tālāk. ”


Atgriezt mīlestību, atdzīvināt mīlestību - izrādās, tā ir diezgan bieža vēlme, ierodoties pie pāru terapeita.

Gatis Bušs: „Reizēm tā ir iluzora vēlēšanās atgriezties jaunībā, „kad zāle bija zaļāka un mēs viens otru mīlējām”. Ja arī notiek brīnums un viņi tiek atgriezti jaunībā un viss atkal ir tikpat labi, kā toreiz, tad man tas patiesībā signalizē tikai par risku, ka pēc gadiem pieciem vai desmit viņi atkal būs turpat, kur ir tagad. Jo tā paradīze ir beigusies un šobrīd ir jāceļ kaut kas jauns.”


Bet jautājums par to: ir vai nav mīlestība… Svarīgāk ir pajautāt, kāpēc tās mīlestības nav? Un vai viņas tiešām nav? Jo tikai cilvēks, kuru es mīlu, var mani padarīt traku. Un pārī cilvēki bieži viens otru padara traku, vai ne? Mēs, cilvēki, lieliski mākam noliegt jūtas. Mēs noliedzam naidu, bēdas un arī mīlestību. Kāpēc noliegt mīlestību? Nu, piemēram, tāpēc, ka otrs jau ir nodarījis daudz, daudz sāpju. Tādā gadījumā veids, kā izvairīties no tā, lai kas tāds vairs neatkārtotos, ir noliegt savu mīlestību pret šo cilvēku. Un tieši tāpēc nereti ir tik grūti uzņemties atbildību atšķirt: ir te mīlestība vai vairs nav?



Kā saprast, vai nepieciešama individuālā psihoterapija vai pāru terapija? Kā zināt, ka tas, kas mani neapmierina, vispār ir saistīts ar attiecībām ar vīru/sievu, varbūt sākumā pietiek ar sevis paša saprašanu?


Bieži vien patiešām tieši sieviete ir tā, kuru attiecībās kaut kas neapmierina. Bet vīrietis tik nosaka: „Man viss ir labi!” un ar to arī sarunu uzskata par pabeigtu. Vārdu sakot, slims ir tas, kuram kaut kas neliekas kārtībā un lai tad tas nu viens pats arī ārstējas. Ko tālāk darīt? Ģimenes psihoterapeits Gatis Bušs: „Ne es, ne kāds cits Jums nepateiks konkrētu recepti, ko šādā situācijā darīt, jo tādas vienkārši nemaz nav. Taču - ja cilvēks nejūtas labi, tam ir gan sakars ar attiecībām un bieži vien tieši attiecībām ar partneri. Un tas nebeigsies ar to, ka, ka cilvēks pieliek sev priekšā karogu ar frāzi: „Nu, es jau viena neko tur nevaru darīt, un tāpēc lai nu tik iet viss kā gājis arī tālāk!” Mana pārliecība - jebkuras darbības, ko cilvēks uzsāk lietas labā, varētu nākt par labu. Un, ja problēma tiešām saistīta ar pāra attiecībām, tad labāk to risināt nevis individuālajā terapijā ar vārdiem „nu, es domāju, ka viņš domā…” vai „man liekas, ka ir tā …”, bet runāt par sasāpējušo, kad tas apspriestais cilvēks arī turpat blakus sēž.”

Protams, runāt par sāpīgo ir sarežģīti. Un dubultgrūti ir runāt par to, kad blakus sēž „vaininieks”. Pateikt, ko gribi pateikt un vēl censties neaizvainot. Jo tā jau tikai liekas - mēs desmit vai pat visus divdesmit gadus guļam vienā gultā, tātad visu viens par otru zinām. To svarīgāko jau mēs bieži vien nezinām. „Vai tas ir sarežģīti? Jā. Jo sarunā divatā un par to „trešo” man noteikti nevajag tik daudz drosmes, kā tad, ja man tas pats jāpasaka, viņam klausoties. Tas ir ļoti komplicēti, taču psihoterapeiti bieži saskaras arī ko citu: cik cilvēki ir priecīgi, ka beidzot viņi dzird, ko tas otrs domā un kā viņš redz šīs attiecības. Turklāt, man grūti iedomāties tiešām labas attiecības, kur cilvēki viens otru nepazīst. Nē, nu kādu laiku jau var. Un kādreiz var arī gadus divdesmit tā kopā nogulēt. Un arī visu mūžu var. Mūsu vecākiem tas izdevās bez psihoterapijas palīdzības - galu galā, cik tad sen tā vispār pie mums ir parādījusies - un vecvecākiem izdevās vēl labāk. Bet mēs jau te runājam nevis par izvilkšanu un izdzīvošanu, bet par dzīves kvalitātes uzlabošanu. Turklāt jāatceras, ka mūsu vecvecākiem bija baznīca, kas ir spēcīga atbalsta sistēma, radi un kaimiņi - arī par viņu palīdzību nebūtu jāsmejas. Visgrūtāk patiesībā klājas paaudzei, kam šobrīd ir pāri 50 - līdzcilvēku palīdzības nav, finansiālās iespējas arī nav tik lielas un galu galā nav arī pierasts mazgāt netīro veļu citu klātbūtnē,” atzīst Gatis Bušs.

Taču reizēm attiecības jau ir tik samilzušas, ka kopā apmeklēt psihoterapeitu nav iespējams - tad vispirms katrs iet pie sava terapeita un tikai pēc tam dodas uz pāru terapiju.


Individuāla terapija nepieciešama arī tad, ja cilvēkam ir daudz neatrisinātu problēmu vēl no iepriekšējām attiecībām, kurām nav nekāda sakara ar tagadējo partneri.



Zināšanai:


Līdz ar Eiropas naudu un rietumniecisko dzīvesstilu Latvijā ienākusi arī mediācija. Ko tas nozīmē? Kad pārim ir samilzis kāds konkrēts neatrisināts konflikts un paši saviem spēkiem vairs netiek galā, viņi atrod cilvēku, kurš palīdz šo konfliktu risināt - mediatoru. Būtiski, ka mediācijas process iespējams vien tad, kad abi partneri ir tam gatavi un grib uzlabot situāciju, nevis viens runā, bet otrs patiesībā vispār nepiedalās. Atšķirībā no pāru terapijas, kuras ilgumu un gaitu iepriekš paredzēt nevar, mediācija noris pēc strukturētas shēmas un parasti ilgst 10 reizes. Turklāt, ar to nodarboties apmācīti ne tikai psihoterapeiti, bet arī psihologi un juristi.